“Ito satasahassamhi, kappe uppajji nāyako; Mahappabho tilokaggo, nāmena padumuttaro.

Khippābhiññassa bhikkhussa, guṇaṁ kittayato mune; Sutvā udaggacittohaṁ, kāraṁ katvā mahesino.

Datvā sattāhikaṁ dānaṁ, sasissassa mune ahaṁ; Abhivādiya sambuddhaṁ, taṁ ṭhānaṁ patthayiṁ tadā.

Tato maṁ byākari buddho, ‘etaṁ passatha brāhmaṇaṁ; Patitaṁ pādamūle me, cariyaṁ paccavekkhaṇaṁ.

Hemayaññopacitaṅgaṁ, avadātatanuttacaṁ; Palambabimbatamboṭṭhaṁ, setatiṇhasamaṁ dijaṁ.

Guṇathāmabahutaraṁ, samuggatatanūruhaṁ; Guṇoghāyatanībhūtaṁ, pītisamphullitānanaṁ.

Eso patthayate ṭhānaṁ, khippābhiññassa bhikkhuno; Anāgate mahāvīro, gotamo nāma hessati.

Tassa dhammesu dāyādo, oraso dhammanimmito; Bāhiyo nāma nāmena, hessati satthu sāvako’.

Tadā hi tuṭṭho vuṭṭhāya, yāvajīvaṁ mahāmune; Kāraṁ katvā cuto saggaṁ, agaṁ sabhavanaṁ yathā.

Devabhūto manusso vā, sukhito tassa kammuno; Vāhasā saṁsaritvāna, sampattimanubhomahaṁ.

Puna kassapavīrassa, atthamentamhi sāsane; Āruyha selasikharaṁ, yuñjitvā jinasāsanaṁ.

Visuddhasīlo sappañño, jinasāsanakārako; Tato cutā pañca janā, devalokaṁ agamhase.

Tatohaṁ bāhiyo jāto, bhārukacche puruttame; Tato nāvāya pakkhando, sāgaraṁ appasiddhiyaṁ.

Tato nāvā abhijjittha, gantvāna katipāhakaṁ; Tadā bhīsanake ghore, patito makarākare.

Tadāhaṁ vāyamitvāna, santaritvā mahodadhiṁ; Suppārapaṭṭanavaraṁ, sampatto mandavedhito.

Dārucīraṁ nivāsetvā, gāmaṁ piṇḍāya pāvisiṁ; Tadāha so jano tuṭṭho, ‘arahāyamidhāgato.

Imaṁ annena pānena, vatthena sayanena ca; Bhesajjena ca sakkatvā, hessāma sukhitā mayaṁ’.

Paccayānaṁ tadā lābhī, tehi sakkatapūjito; Arahāhanti saṅkappaṁ, uppādesiṁ ayoniso.

Tato me cittamaññāya, codayī pubbadevatā; ‘Na tvaṁ upāyamaggaññū, kuto tvaṁ arahā bhave’.

Codito tāya saṁviggo, tadāhaṁ paripucchi taṁ; ‘Ke vā ete kuhiṁ loke, arahanto naruttamā’.

‘Sāvatthiyaṁ kosalamandire jino, Pahūtapañño varabhūrimedhaso; So sakyaputto arahā anāsavo, Deseti dhammaṁ arahattapattiyā’.

Tadassa sutvā vacanaṁ supīṇito, Nidhiṁva laddhā kapaṇoti vimhito; Udaggacitto arahattamuttamaṁ, Sudassanaṁ daṭṭhumanantagocaraṁ.

Tadā tato nikkhamitvāna ‘satthuno, Sadā jinaṁ passāmi vimalānanaṁ’; Upecca rammaṁ vijitavhayaṁ vanaṁ, Dije apucchiṁ ‘kuhiṁ lokanandano’.

‘Tato avocuṁ naradevavandito, Puraṁ paviṭṭho asanesanāya so; Sasova khippaṁ munidassanussuko, Upecca vandāhi tamaggapuggalaṁ’.

Tatohaṁ tuvaṭaṁ gantvā, sāvatthiṁ puramuttamaṁ; Vicarantaṁ tamaddakkhiṁ, piṇḍatthaṁ apihāgidhaṁ.

Pattapāṇiṁ alolakkhaṁ, pācayantaṁ pītākaraṁ; Sirīnilayasaṅkāsaṁ, ravidittiharānanaṁ.

Taṁ samecca nipaccāhaṁ, idaṁ vacanamabraviṁ; ‘Kupathe vippanaṭṭhassa, saraṇaṁ hohi gotama’.

‘Pāṇasantāraṇatthāya, piṇḍāya vicarāmahaṁ; Na te dhammakathākālo’, iccāha munisattamo.

Tadā punappunaṁ buddhaṁ, āyāciṁ dhammalālaso; Yo me dhammamadesesi, gambhīraṁ suññataṁ padaṁ.

Tassa dhammaṁ suṇitvāna, pāpuṇiṁ āsavakkhayaṁ; Parikkhīṇāyuko santo, aho satthānukampako.

Kilesā jhāpitā mayhaṁ, …pe… viharāmi anāsavo.

Svāgataṁ vata me āsi, …pe… kataṁ buddhassa sāsanaṁ.

Paṭisambhidā catasso, …pe… kataṁ buddhassa sāsanaṁ.

Evaṁ thero viyākāsi, bāhiyo dārucīriyo; Saṅkārakūṭe patito, bhūtāviṭṭhāya gāviyā.

Attano pubbacariyaṁ, kittayitvā mahāmati; Parinibbāyi so thero, sāvatthiyaṁ puruttame.

Nagarā nikkhamanto taṁ, disvāna isisattamo; Dārucīradharaṁ dhīraṁ, bāhiyaṁ bāhitāgamaṁ.

Bhūmiyaṁ patitaṁ dantaṁ, indaketūva pātitaṁ; Gatāyuṁ sukkhakilesaṁ, jinasāsanakārakaṁ.

Tato āmantayī satthā, sāvake sāsane rate; ‘Gaṇhatha netvā jhāpetha, tanuṁ sabrahmacārino.

Thūpaṁ karotha pūjetha, nibbuto so mahāmati; Khippābhiññānamesaggo, sāvako me vacokaro.

Sahassamapi ce gāthā, anatthapadasañhitā; Ekaṁ gāthāpadaṁ seyyo, yaṁ sutvā upasammati.

Yattha āpo ca pathavī, tejo vāyo na gādhati; Na tattha sukkā jotanti, ādicco na pakāsati.

Na tattha candimā bhāti, tamo tattha na vijjati; Yadā ca attanā vedi, munimonena brāhmaṇo.

Atha rūpā arūpā ca, sukhadukkhā vimuccati’; Iccevaṁ abhaṇī nātho, tilokasaraṇo muni”.

Itthaṁ sudaṁ āyasmā bāhiyo thero imā gāthāyo abhāsitthāti.

Bāhiyattherassāpadānaṁ chaṭṭhaṁ.