“Mālī kiriṭī kāyūrī, gattā te candanussadā; Pasannamukhavaṇṇosi, sūriyavaṇṇova sobhasi.

Amānusā pārisajjā, ye teme paricārakā; Dasa kaññāsahassāni, yā temā paricārikā; Tā kambukāyūradharā, kañcanāveḷabhūsitā.

Mahānubhāvosi tuvaṁ, lomahaṁsanarūpavā; Piṭṭhimaṁsāni attano, sāmaṁ ukkacca khādasi.

Kiṁ nu kāyena vācāya, manasā dukkuṭaṁ kataṁ; Kissa kammavipākena, piṭṭhimaṁsāni attano; Sāmaṁ ukkacca khādasī”ti.

“Attanohaṁ anatthāya, jīvaloke acārisaṁ; Pesuññamusāvādena, nikativañcanāya ca.

Tatthāhaṁ parisaṁ gantvā, Saccakāle upaṭṭhite; Atthaṁ dhammaṁ nirākatvā, Adhammamanuvattisaṁ.

Evaṁ so khādatattānaṁ, yo hoti piṭṭhimaṁsiko; Yathāhaṁ ajja khādāmi, piṭṭhimaṁsāni attano.

Tayidaṁ tayā nārada sāmaṁ diṭṭhaṁ, Anukampakā ye kusalā vadeyyuṁ; Mā pesuṇaṁ mā ca musā abhāṇi, Mā khosi piṭṭhimaṁsiko tuvan”ti.

Kūṭavinicchayikapetavatthu navamaṁ.