“Naranāripurakkhato yuvā, Rajanīyehi kāmaguṇehi sobhasi; Divasaṁ anubhosi kāraṇaṁ, Kimakāsi purimāya jātiyā”ti.

“Ahaṁ rājagahe ramme, ramaṇīye giribbaje; Migaluddo pure āsiṁ, lohitapāṇi dāruṇo.

Avirodhakaresu pāṇisu, Puthusattesu paduṭṭhamānaso; Vicariṁ atidāruṇo sadā, Parahiṁsāya rato asaññato.

Tassa me sahāyo suhadayo, Saddho āsi upāsako; Sopi maṁ anukampanto, Nivāresi punappunaṁ.

‘Mākāsi pāpakaṁ kammaṁ, Mā tāta duggatiṁ agā; Sace icchasi pecca sukhaṁ, Virama pāṇavadhā asaṁyamā’.

Tassāhaṁ vacanaṁ sutvā, Sukhakāmassa hitānukampino; Nākāsiṁ sakalānusāsaniṁ, Cirapāpābhirato abuddhimā.

So maṁ puna bhūrisumedhaso, Anukampāya saṁyame nivesayi; ‘Sace divā hanasi pāṇino, Atha te rattiṁ bhavatu saṁyamo’.

Svāhaṁ divā hanitvā pāṇino, Virato rattimahosi saññato; Rattāhaṁ paricāremi, Divā khajjāmi duggato.

Tassa kammassa kusalassa, Anubhomi rattiṁ amānusiṁ; Divā paṭihatāva kukkurā, Upadhāvanti samantā khādituṁ.

Ye ca te satatānuyogino, Dhuvaṁ payuttā sugatassa sāsane; Maññāmi te amatameva kevalaṁ, Adhigacchanti padaṁ asaṅkhatan”ti.

Migaluddakapetavatthu sattamaṁ.