“Kāḷī dubbaṇṇarūpāsi, pharusā bhīrudassanā; Piṅgalāsi kaḷārāsi, na taṁ maññāmi mānusin”ti.

“Ahaṁ nandā nandisena, bhariyā te pure ahuṁ; Pāpakammaṁ karitvāna, petalokaṁ ito gatā”ti.

“Kiṁ nu kāyena vācāya, manasā dukkaṭaṁ kataṁ; Kissa kammavipākena, petalokaṁ ito gatā”ti.

“Caṇḍī ca pharusā cāsiṁ, tayi cāpi agāravā; Tāhaṁ duruttaṁ vatvāna, petalokaṁ ito gatā”ti.

“Handuttarīyaṁ dadāmi te, imaṁ dussaṁ nivāsaya; Imaṁ dussaṁ nivāsetvā, ehi nessāmi taṁ gharaṁ.

Vatthañca annapānañca, lacchasi tvaṁ gharaṁ gatā; Putte ca te passissasi, suṇisāyo ca dakkhasī”ti.

“Hatthena hatthe te dinnaṁ, na mayhaṁ upakappati; Bhikkhū ca sīlasampanne, vītarāge bahussute.

Tappehi annapānena, mama dakkhiṇamādisa; Tadāhaṁ sukhitā hessaṁ, sabbakāmasamiddhinī”ti.

Sādhūti so paṭissutvā, dānaṁ vipulamākiri; Annaṁ pānaṁ khādanīyaṁ, vatthasenāsanāni ca; Chattaṁ gandhañca mālañca, vividhā ca upāhanā.

Bhikkhū ca sīlasampanne, vītarāge bahussute; Tappetvā annapānena, tassā dakkhiṇamādisī.

Samanantarānuddiṭṭhe, vipāko udapajjatha; Bhojanacchādanapānīyaṁ, dakkhiṇāya idaṁ phalaṁ.

Tato suddhā sucivasanā, kāsikuttamadhārinī; Vicittavatthābharaṇā, sāmikaṁ upasaṅkami.

“Abhikkantena vaṇṇena, yā tvaṁ tiṭṭhasi devate; Obhāsentī disā sabbā, osadhī viya tārakā.

Kena tetādiso vaṇṇo, kena te idha mijjhati; Uppajjanti ca te bhogā, ye keci manaso piyā.

Pucchāmi taṁ devi mahānubhāve, Manussabhūtā kimakāsi puññaṁ; Kenāsi evaṁ jalitānubhāvā, Vaṇṇo ca te sabbadisā pabhāsatī”ti.

“Ahaṁ nandā nandisena, bhariyā te pure ahuṁ; Pāpakammaṁ karitvāna, petalokaṁ ito gatā.

Tava dinnena dānena, modāmi akutobhayā; Ciraṁ jīva gahapati, saha sabbehi ñātibhi; Asokaṁ virajaṁ khemaṁ, āvāsaṁ vasavattinaṁ.

Idha dhammaṁ caritvāna, Dānaṁ datvā gahapati; Vineyya maccheramalaṁ samūlaṁ, Anindito saggamupehi ṭhānan”ti.

Nandāpetivatthu catutthaṁ.