“Sobhito nāma nāmena, ahosiṁ brāhmaṇo tadā; Purakkhato sasissehi, ārāmaṁ agamāsahaṁ.

Bhagavā tamhi samaye, bhikkhusaṅghapurakkhato; Ārāmadvārā nikkhamma, aṭṭhāsi purisuttamo.

Tamaddasāsiṁ sambuddhaṁ, dantaṁ dantapurakkhataṁ; Sakaṁ cittaṁ pasādetvā, santhaviṁ lokanāyakaṁ.

Ye keci pādapā sabbe, mahiyā te virūhare; Buddhimanto tathā sattā, ruhanti jinasāsane.

Satthavāhosi sappañño, mahesi bahuke jane; Vipathā uddharitvāna, pathaṁ ācikkhase tuvaṁ.

Danto dantaparikiṇṇo, jhāyī jhānaratehi ca; Ātāpī pahitattehi, upasantehi tādibhi.

Alaṅkato parisāhi, puññañāṇehi sobhati; Pabhā niddhāvate tuyhaṁ, sūriyodayane yathā.

Pasannacittaṁ disvāna, mahesī padumuttaro; Bhikkhusaṅghe ṭhito satthā, imā gāthā abhāsatha.

‘Yo so hāsaṁ janetvāna, mamaṁ kittesi brāhmaṇo; Kappānaṁ satasahassaṁ, devaloke ramissati.

Tusitā hi cavitvāna, sukkamūlena codito; Gotamassa bhagavato, sāsane pabbajissati.

Tena kammena sukatena, arahattaṁ labhissati; Sāgato nāma nāmena, hessati satthu sāvako’.

Pabbajitvāna kāyena, pāpakammaṁ vivajjayiṁ; Vacīduccaritaṁ hitvā, ājīvaṁ parisodhayiṁ.

Evaṁ viharamānohaṁ, tejodhātūsu kovido; Sabbāsave pariññāya, viharāmi anāsavo.

Paṭisambhidā catasso, …pe… kataṁ buddhassa sāsanaṁ”.

Itthaṁ sudaṁ āyasmā sāgato thero imā gāthāyo abhāsitthāti.

Sāgatattherassāpadānaṁ dutiyaṁ.