Divāvihāragataṁ bhikkhuṁ, gaṅgātīre nisinnakaṁ; Taṁ petī upasaṅkamma, dubbaṇṇā bhīrudassanā.

Kesā cassā atidīghā, yāvabhūmāvalambare; Kesehi sā paṭicchannā, samaṇaṁ etadabravi.

“Pañcapaṇṇāsavassāni, yato kālaṅkatā ahaṁ; Nābhijānāmi bhuttaṁ vā, pītaṁ vā pana pāniyaṁ; Dehi tvaṁ pāniyaṁ bhante, tasitā pāniyāya me”ti.

“Ayaṁ sītodikā gaṅgā, himavantato sandati; Piva etto gahetvāna, kiṁ maṁ yācasi pāniyan”ti.

“Sacāhaṁ bhante gaṅgāya, sayaṁ gaṇhāmi pāniyaṁ; Lohitaṁ me parivattati, tasmā yācāmi pāniyan”ti.

“Kiṁ nu kāyena vācāya, manasā dukkaṭaṁ kataṁ; Kissa kammavipākena, gaṅgā te hoti lohitan”ti.

“Putto me uttaro nāma, saddho āsi upāsako; So ca mayhaṁ akāmāya, samaṇānaṁ pavecchati.

Cīvaraṁ piṇḍapātañca, paccayaṁ sayanāsanaṁ; Tamahaṁ paribhāsāmi, maccherena upaddutā.

Yaṁ tvaṁ mayhaṁ akāmāya, samaṇānaṁ pavecchasi; Cīvaraṁ piṇḍapātañca, paccayaṁ sayanāsanaṁ.

Etaṁ te paralokasmiṁ, lohitaṁ hotu uttara; Tassa kammassa vipākena, gaṅgā me hoti lohitan”ti.

Uttaramātupetivatthu dasamaṁ.