“Na vāhametaṁ jānāmi, ko vāyaṁ kassa vāti vā; Yathā sākho cari evaṁ, nigrodha kinti maññasi.

Tato galavinītena, purisā nīhariṁsu maṁ; Datvā mukhapahārāni, sākhassa vacanaṅkarā.

Etādisaṁ dummatinā, akataññuna dubbhinā; Kataṁ anariyaṁ sākhena, sakhinā te janādhipa”.

“Na vāhametaṁ jānāmi, napi me koci saṁsati; Yaṁ me tvaṁ samma akkhāsi, sākhena kāraṇaṁ kataṁ.

Sakhīnaṁ sājīvakaro, mama sākhassa cūbhayaṁ; Tvaṁ nosissariyaṁ dātā, manussesu mahantataṁ; Tayāmā labbhitā iddhī, ettha me natthi saṁsayo.

Yathāpi bījamaggimhi, ḍayhati na virūhati; Evaṁ kataṁ asappurise, nassati na virūhati.

Kataññumhi ca posamhi, Sīlavante ariyavuttine; Sukhette viya bījāni, Kataṁ tamhi na nassati”.

“Imaṁ jammaṁ nekatikaṁ, asappurisacintakaṁ; Hanantu sākhaṁ sattīhi, nāssa icchāmi jīvitaṁ”.

“Khamatassa mahārāja, Pāṇā na paṭiānayā; Khama deva asappurisassa, Nāssa icchāmahaṁ vadhaṁ”.

“Nigrodhameva seveyya, na sākhamupasaṁvase; Nigrodhasmiṁ mataṁ seyyo, yañce sākhasmi jīvitan”ti.

Nigrodhajātakaṁ sattamaṁ.